Atrisināti seno civilizāciju noslēpumi

Cilvēku izdomai un iztēlei nav robežu. Arī tālā pagātnē izgudrotāji, inženieri un mākslinieki, meklējot risinājumus tehniskām un radošām problēmām, ir atraduši iedvesmu negaidītos avotos, vai arī iespaidojušies no pārsteidzošiem apstākļiem, par kādiem līdz mūsdienām, nav saglabājušās liecības. Tādēļ senči ir atstājuši vairākus intriģējošus noslēpumus, no kuriem vairāki ir atrisināti tikai pavisam nesen un šie ir interesantākie no tiem. Informācija iegūta no www.pcredit.pl.

Viena no raksturīgākajām Senās Romas kultūras sasniegumu un impērijas bagātības liecībām ir kolosālie tempļi, Kolizeji, ūdensvadi un citas betona celtnes, kādas būvēja romiešu amatnieki. Tomēr betona konstrukcijās izmantotajam cementam, mūsdienās pievieno pildvielas, kādas romiešiem nebija pieejamas, lai nodrošinātu būvēm garu mūžu. Tā kā romiešu betona būves ir saglabājušās līdz mūsdienām, pētniekiem un inženieriem ilgi nebija skaidrības par to, kāds ir senā betona augstās kvalitātes noslēpums. Atbilde radās 1982. gadā, kad atdzīvojās senās pilsētas Puzoli pakājē dusošais vulkāns. Spēcīgā izvirduma dēļ, varas iestādēm nācās pārvietot 40 tūkstošu iedzīvotāju un, uz izvirdušā materiāla rēķina, augsnes līmenis vulkāna tuvumā pacēlās par 2 metriem. Vietējais ģeofiziķis Ticiāno Vanorio, izmeklējot no zemes dzīlēm izmestos iežus, starp tiem atklāja vulkānisko pelnu un kaļķakmens maisījumu, kuru pievienojot cementam kā pildvielu, izdodas iegūt betonu, kurš ļoti līdzinās seno romiešu būvēs izmantotajam. Visdrīzākais, ka romiešu inženieri, tūkstošgadu atpakaļ, vērojot, kāda no reģiona daudzo vulkānu, izvirdumu, ir atklājuši šo pildvielu.

Lai arī Stonhendža ir viena no vairāk pētītajām aizvēsturiskajām būvēm, šie riņķī izvietotie akmeņi vēl joprojām glabā vairākus noslēpumus. Ir vairākas teorijas par to kādam nolūkam senie velsieši, bruņojušies tikai ar primitīviem darba rīkiem, pārvietojuši šos akmens stabus, no kuriem katrs sver aptuveni 25 tonnas. Tomēr ir noskaidrojies, kādā veidā šie akmeņi tikuši iegūti. Ņemot vērā Velsas ģeoloģiskās īpatnības un drēgno klimatu, Diabazīta akmeņi, no kādiem celts piemineklis, dabiski veidojas stabu formā. Tātad senajiem amatniekiem atlika vien iedzīt diabazīta spraugās koka tapas un gaidīt lietu, kā ūdenim sasūcoties koksnē, tā piebriest un pārplēš akmeni, atdalot to no zemes. Interesantākais ir tas, ka diabazīta stabi ir senāki par aptuveni 400 gadiem senāki par pārējiem struktūras elementiem, kādēļ pētnieki spekulē, ka Stonhendža sākotnēji atradusies citviet, pie kāda diabazīta karjera, bet vēlāk tikusi pārvietota uz pašreizējo atrašanās vietu Viltšīrā. Viena no pētnieku komandām, pat ir pārliecināta, ka tai izdevies atrast šīs sākotnējās Stonhendžas mājas un šobrīd apkopo pierādījumus, lai aizstāvēto savu teoriju vēlāk 2017. gadā.

Arheologi, kuri strādāja neeolītiskā perioda izrakumos Turijā, netālu no Konjas pilsētas, bija pārsteigti atrast ar iepriekš neredzētiem ģeometriskiem rakstiem un virs tās attēlotu leoparda ādas paklāju, apgleznotu sienu. Atrastais mākslas darbs izraisīja plašas diskusijas sešdesmito gadu arheoloģiskajā sabiedrībā, vieniem uzskatot, ka attēls ir jāuztver kā seno turku karte, kurā attēlotas seno cilšu teritorijas, bet citi bija pārliecināti, ka sienas rotājums ir tikai kāda aizvēsturiska mākslinieka abstraktās iztēles auglis, kurā nav jāmeklē dziļāka jēga. Mūsdienu pētnieki ir pārliecināti, ka patiesība ir kaut kur pa vidu šiem abiem skaidrojumiem. Ģeometriskās formas tiešām esot cilšu apmetņu tēli, bet virs tiem izklātā leoparda āda – abstrakts tuvējā vulkāna izvirduma attēls.

Rakstu palīdzējuši izveidot mūsu Polijas draugi.